Stāstot par Lielo muižu, jau pieminēju ar māju iepirkšanu saistīto rakstu Vidzemes Latviešu Avīzes Nr.4(1866.04.04.). 19. gadsimta otrajā pusē, kad sākās māju iepirkšana par dzimtu, Brencēnu Kārlis no Lielās muižas Hānenfelda iepirka mājas saviem dēliem. Pēc Jura Brencēna mazmeitas atmiņām – “Būmaņu” 2 puses dēliem Andrejam un Mārtiņam, “Šķebiņi” Jurim Brencēniem, “Kalna Silenu” 2 puses Brencim Brencēnam un viņa dēlam Jānim(gleznotāja E. Brencēna tēvam). Pētot tuvāk dzimtas radurakstus atklājās tāda nianse, ka abi gleznotāji Brencēni nebūt nebija brālēni kā bieži minēts periodikā. Tobrīd tas šķita atklājums un likās, ka esmu atradusi kārtējo masu informācijas līdzekļos tiražēto  neprecizitāti. Tomēr šis prieks ātri izplēnēja, kad manās rokas nonāca Brencēnu ciltskoks. Izrādījās, ka  dzimtu jau 1983. g. bija pētījis žurnālists, novadpētnieks  O. Upenieks un uz ciltskoka oriģināla stūrī uzrakstījis tekstu, citēju:

 “Ciltskoka fotokopija nodota “LETTONIKAI”. Muzeja filiāles darbinieki piekrita: esmu pierādījis, ka mākslinieki Kārlis un Edvarts Brencēns, nebija brālēni, kā tos iesākts dēvēt un nu visi pieraduši.

Edvarts bija Kārļa brālēna Jāņa dēls.(taču jaunajā Konversācijas vārdnīcā kļūda nav izlabota un iets vēl tālāk, nosaucot abus par brāļiem!)” O. Upenieks 1983.g.

Plašajā un sazarotajā Brencēnu dzimtā ievījušās daudzas madlieniešu dzimtas. Sentēva Brenča mazmeita, Ede Indriķa meita(laulāta Zemīte), manās saknēs no mātes puses. Viņas meita Ilze nodzīvoja garu, darbīgu mūžu, apprecējusies ar muižas kučieri Sproģi, vēlākos gados bijusi ļaužu iecienīta dziedniece. Jaunībā bijusi lielmātes personīgā istabene, kuru kundze ņēmusi līdzi uz Rīgu, kad pasaulē nākuši mantinieki. Šeit Ilze guvusi iemaņas bērnu saņemšanā un no ārstiem noskatījusi vēl dažas prasmes. Par to visu uzzināju no mātes atstātām piezīmēm, kur Ilzes mūžs bija minēts 104 gadi. Grūtos apstākļos dzīvojot, likās neiespējami sasniegt šādu vecumu. Pēc baznīcas grāmatu izpētes sapratu, ka piezīmēs ir kļūda par 10 gadiem, bet šī izpēte bija rosinājusi manu interesi par dzimtu pētniecību. Kā ķēdes reakcijā viena lieta izraisa nākamo, tā arī šajā gadījumā, viens uzzināts fakts radīja daudzus jautājumus uz kuriem meklēju atbildes. Pie tam mans bijušais skolasbiedrs nāca no šīs dzimtas atzara un mani ieinteresēja iespējamā radniecība.  Nodarbe ir gana interesanta un piesaistoša, jo šādi caur savām dzimtām labāk iepazīt arī Latvijas vēsturi. Mūsdienās pētniecību atvieglo tas, ka ir daudz brīvi pieejami informācijas avoti tīmeklī un kā teic paši pētnieki “vajag tik rakt”.

Bet šajā stāsta apkopošu materiālus tikai par abiem gleznotājiem Brencēniem, jo no Madlienas nākušajiem māksliniekiem(Hūnam, Brencēniem) nav sava muzeja un publiski pieejamā informācija izkliedēta.

Ziņas par latviešu zemnieku senčiem 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā var smelties dvēseļu revīzijās un tās ir aptuvenas. Precīzi dati ir baznīcu ierakstos, bet latviešiem, vismaz Madlienas draudzē, tie sākti no  1834. g. Reizēm senākus ierakstus slēpj vecās ģimenes bībeles. Šīs dzimtas uzvārds veidojies kā atvasinājums no Brenča vārda, ko lielskungs nicīgi dēvējis kā Brenc-iņ(Brenzen). Par sentēvu Brenci Andreja dēlu no Lielās muižas Būmaņiem 1826. g. starprevīzijā(101. lieta) norāde, ka miris 1823. g., bet iepriekšējā revīzijā(1816.g.) bijis 70 gadu vecs. Sendienās dzimtai no paaudzes paaudzē likts personvārds Brencis. Pēc 1826.g. revīzijas redzams, ka sentēva Brenča dēli: jaunākais- Brencis “Jaunkalniņos”(1. sieva Ilze mirusi 1840. g., 2. sieva Maija Balode), bet vecākais- Indriķis(miris 1854. g., 80 g.v.) “Būmaņos” (sieva Anna no Plāteres “Pagastiem”, mirusi 1851. g.) ar dēliem Brenci(dz. ap 1805. g.), Kārli(dz. ap 1807. g.) un 4 meitām. Ar Kārli Indriķa d. Brencēnu un viņa sievu Maiju no “Lejas Sileniem” sākas stāsts par 5 dēliem – Brenci(1834), Miķeli(1836), Mārtiņu(1839), Andreju(1841), Juri(1844). Visi dēli dzimuši Lielās muižas  “Būmaņos”. Sievas četriem dēliem no Jēkabsonu dzimtas, jaunākajam – Jurim no Miezīšu dzimtas. No Brencēnu dzimtas nākuši divi gleznotāji.

Vecākā dēla Brenča un Annas(dzim. Jēkabsons) dēlam Jānim “Kalna Silenos” dzimis mākslinieks Eduards Brencēns(1885).

Vidējam dēlam Andrejam 2. laulībā ar Annu (dzim. Pūriņa) Lielās muižas “Būmaņos” dzimuši dēli – nākošais gleznotājs Kārlis(1879), Rūdolfs(1882), bet jaunākais- Alfrēds(1889) dzimis Groziņu dzirnavās, ko tēvs tolaik nomājis. No tēva pirmās laulības viņiem pusmāsa Anna Timrots (pusbrālis Mārtiņš miris 1876-1876). Tēvs līdztekus zemkopībai nodarbojies arī ar lauku ēku būvniecību, savulaik amata prasmes  mācījies pie draudzes skolotāja Fridriha Hūna. Brencēni ar Hūnu ģimeni bijuši labi pazīstami un no gleznotāja Hūna radusies ierosme Kārļa Brencēna mākslas studijām. Piecus gadus vēlāk uz Štiglica mākslas skolu Pēterburgā viņam sekoja Eduards Brencēns.

KĀRLIS EDUARDS BRENCĒNS

Gleznotājs, vitrāžists, viens no šīs mākslas pamatlicējiem Latvijā, pasniedzējs Štiglica mākslas skolā Pēterburgā un Latvijas Mākslas akadēmijā, profesors.

Kārļa vecāku(Andreja Brencēna un Annas Pūriņas) dzimšanas un laulību ieraksti:

Dzimšanas ieraksts Madlienas draudzē. Lielās muižas “Būmaņos” 1841. g. 4. novembrī(pēc vecā stila) dzimis Andrejs Brencēns. Vecāki: saimnieks Kārlis Brencēns un Maija, 221.k.

Dzimšanas ieraksts Madlienas draudzē. Lielās muižas “Melderos” 1856.g. 1. martā(pēc vecā stila) dzimusi Anna Pūriņa. Vecāki: saimnieks Jānis Pūriņš un Ede, 141.k.

Laulību ieraksts Madlienas draudzē. Vecāki laulāti 1877. g. 27. novembrī(pēc vecā stila), 17.k.

1935.g. tautas skaitīšanā māte Madlienas pag. “Āriņos”, tēvs miris 1922. g. 12. maijā.

familysearch.org FAL 1308-12-11366  1935.g. Tautas skaitīšana,  Kārļa māte Anna. 

Mākslinieka dzimšanas ieraksts:

1. Dzimšanas ieraksts Madlienas draudzē. Lielās muižas “Būmaņos” 1879.g. 24. aprīlī(pēc vecā stila)dzimis Kārlis Eduards Brencēns. Vecāki: gruntnieks Andrejs Brencēns un viņa sieva Anna. Kūmās: saimnieks Juris Brencēns, puisis Jānis Brencēns, saimnieks Miķelis Kalniņš, kalpumeita Trīne Brencēna, kalpusieva Mare Brencēna. Madlienas baznīcā kristījis vietējais mācītājs(kand.) R. Šrēders, 50.k.

Kārļa brāļi Rūdolfs un Alfrēds:

2. Dzimšanas ieraksts Madlienas draudzē. Lielās muižas “Būmaņos” 1882. g. 7. septembrī(pēc vecā stila) dzimis Rūdolfs Brencēns. Vecāki: gruntnieks Andrejs Brencēns un viņa sieva Anna dzim. Pūriņa. Kūmās: mācītājs Roberts Šrēders, gruntnieks Miķelis Kalniņš, gruntnieka dēls Kārlis Jostiņš, saimniekmeita Mīne Pūriņa, gruntnieka meita Liene Brencēna, gruntnieka meita Lote Brencēna.

Rūdolfam mantojumā tēva amata prasmes, bijis būvinženieris, Latvijas upju regulēšanas darbu vadītājs.

Rūdolfa Brencēna  dienesta gaitu saraksts FAL 5601-1-929 (1919. g. 15. sept.), par ģimenes stāvokli, dēli Viesturs(nogalināts Vorkutā), Olģerts(miris Stokholmā)

3. Dzimšanas ieraksts Madlienas draudzē. Lielās muižas Groziņu dzirnavās 1889.g. 23. decembrī(pēc vecā stila)dzimis Alfrēds Brencēns. Vecāki: gruntnieks Andrejs Brencēns un viņa sieva Anna dzim. Pūriņa. Kūmās: gruntnieka dēls Mārtiņš Kalniņš, skolotājs Kārlis Brencēns, kučieris Jānis Lukstiņš, Eduards Šmits, gruntnieka meita Liene Kalniņa, gruntnieka meita Anna Brencēna, 355.,356.k.

 

 

 

 

 

VV Nr.245(30.10.1933)

Rīts Nr.124(05.05.1939)

Kārlis divas  ziemas apmeklējis Lielās muižas pagastskolu, pēc tam Madlienas draudzes skolu.

Ilustrēts žurnāls Nr.4(01.04.1926)

Lielās muižas lielskungam Hānenfeldam nav paticis, ka Brencēnu dēli apmeklē pilsētas skolas, bet nākošais īpašnieks Zelmers visā  Štiglica skolas laikā materiāli pabalstījis Kārli.

Karogs Nr.11(01.11.1983) I. Ziedonis ”Tik un tā”,  Kārļa Brencēna atmiņas.

earchive-estlatrus.eu  K. Brencēna Rīgas Nikolaja ģimnāzijas 4. klases liecība

Kārlis nepabeidzis Nikolaja ģimnāziju Rīgā(pārcelts 5. klasē), 1897. gada rudenī raksta lūgumu  uzņemt barona Štiglica tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā. To 1903.g. decembrī jaunais mākslinieks beidz ar izcilību un ārzemju stipendiju, un  3 gadus(1904-1907).  Parīzē apgūst stikla glezniecību, vitrāžas mākslu. Atgriežoties Pēterburgā, dibinājis un vadījis Štiglica Centrālās  zīmēšanas skolas stikla apgleznošanas un vitrāžas klasi, kas bija pirmā vitrāžas mākslas darbnīca Krievijā.

Barona Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola Pēterburgā ap 1900.g.

Latviešu jauniešu vidū 19. gs beigās skola kļuva populāra, jo iestāties varēja ar atvieglotiem noteikumiem un pēc beigšanas tika piedāvātas darba iespējas. Skola reāli sākusi darboties 1879. g. (lēmums par dibināšanu pieņemts 1876.g.). Vairāki latviešu mākslinieki kļuva šīs skolas pasniedzēji – Gustavs Šķilters, Jēkabs Belzēns, Jūlijs Jaunkalniņš, Kārlis Brencēns. Pie skolas bija iekārtots lietišķās mākslas muzejs un pastāvēja bagātīga bibliotēka. Mācību maksa bija 12 rbļ gadā, bet sekmīgie audzēkņi saņēma stipendiju(15 rbļ naudā un 10 rbļ kuponi brokastīm un pusdienām). Spējīgākie beidzēji varēja pretendēt uz stipendiju un papildināties ārzemēs. Līdz 1911.g. skolu bija beiguši 28 latviešu mākslinieki.

earchive-estlatrus.eu  Pēterburgas barona Štiglica Centrālās zīmēšanas skolas apliecība.

…zemnieka dēls Kārlis Andreja dēls Brencēns 1903. g. decembrī ar izcilību beidzis Pēterburgas barona Štiglica Centrālās  tehniskās zīmēšanas skolas pilnu kursu…

earchive-estlatrus.eu

Kārļa Brencēna rokraksta paraugs(štata pasniedzējs Pēterburgas barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā).

earchive-estlatrus.eu

…barona Štiglica skolas štata pasniedzēja Kārļa Andreja dēla Brencēna pasniedzēja gada alga 1250 rbļ un dienasnauda 1 rbļ 75 kap …

Šeit skola jau pārdēvēta kā Petrogradas barona Štiglica centrālā tehniskās zīmēšanas skola. (1917. gads)

Ресторан «Европа» Санкт-Петербург, Россия. Ievērojams restorāns Pēterburgā, kur pēc K. Brencēna zīmējuma veidoti vitrāžas griesti.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas Kārlis Brencēns atgriežas Latvijā, kā pasniedzējs strādā Cēsu amatniecības skolā, Latvijas Mākslas akadēmijā, publicējies, sarakstījis grāmatas, gleznojis, piedalījies izstādes, darinājis vitrāžas sabiedriskajām celtnēm Rīgā (Benjamiņu nams, Rīgas Tirgotāju nams u.c.).

familysearch.org  FAL 2996-2-40903  Pase-  Kārlis, Andreja d., Brencēns, dz. 1879. g. 6. maijā, gleznotājs.

Gleznotāja sieva Eleonora dz. Vincman(II Ģildes tirgotāja Jēkaba Godiņa atraitne), laulāti 1921. g. 4. janv.

familysearch.org FAL 2996-2-40899 Sievas pase -Eleonora, Anša m. Brencēns, atraitne Godiņ, dzimusi Vincman.

Sievas dzimšanas ieraksts:

Dzimšanas ieraksts Rīgas sv. Pāvila draudzē. Dzimusi 1881.g. 18. novembrī(pēc vecā stila)Eleonora Rosine Vincmane. Vecāki: tirgotājs Hans(Ansis) Winzmann un Anna dzim. Michel.(Michelson)  86.k.

Sievas krustmeitas Herta un Vallija Rudzītes(vecāki finieru rūpnieks Ernests Rudzītis un Emīlija Katrīne dzim. Wincmane- Eleonoras māsa) vēlāk laulātas ar Brencēna māsīcas dēliem ārstiem Kārli un Jāni Lediņiem(vecāki Madlienas pagasta vecākais Dāvis Lediņš un Minna dzim. Kalniņa – Brencēna māsīca). Dzimtām bija ciešas saites. Kārļa Brencēna kaps Meža kapos blakus Lediņu dzimtai.

Daugava Nr.7(01.07.1930)

Valsts centrālais pedagoģiskais institūts 1925-1930 (1931)

Valsts centrālais pedagoģiskais institūts 1925-1930 (1931)

Tēvija Nr.143(23.06.1942)

Vecmeistaru  glezniecības pētnieka K. Brencēna sarakstīta grāmata, 1938.g. izdots darbs.

Nedēļa Nr.7(15.02.1924) Mākslinieks K. Brencēns

1923.g. Kārlis Brencēns izstrādāja Rīgas ģērboņa skici, ko apstiprināja Rīgas valde. 1925. g. Rihards Zariņš tajā veica nelielus labojumus. Brencēna veidotais izmantots Rīgas Sv. Jāņa jeb Mazās Ģildes kalēju amata karogā.

Ilustrēts žurnāls Nr.4(01.04.1926) Kārlis Brencēns “Āboli”

Kārļa Brencēna māksliniecisko devumu 100 gadu laikā jau vētījuši mākslas zinātnieki. Man viņa mūžs šķiet unikāls ar to, ka, neskatoties uz materiālajām grūtībām, no 19. gadsimta latviešu zemnieka sētas spējis aiziet pasaulē. Nepiepildījās viņa tēvoča vārdi: “Uz Pēterpili tu, Kārlīt, gan vari braukt, bet kā Hūns uz Parīzi tu nebrauksi……”  Par spīti lielkunga Hānenfelda nievām zemnieka dēls brauca uz pilsētas skolām gan Rīgā, gan Pēterpilī un Parīzē, mācījās pats un mācīja jaunos māksliniekus, gleznoja, veidoja vitrāžas, piedalījās izstādēs. Atskatoties vēsturē bieži pat neaizdomājamies, cik daudz uzņēmības, spēka, neatlaidības, materiālo līdzekļu vajadzēja tai paaudzei, kas 19. gs beigās nāca no Latvijas lauku sētām, lai radikāli mainītu savu dzīvi.

Karogs Nr.4(01.04.1992) no Alfrēda Kalniņa dienasgrāmatas.

Kārlis Brencēns miris Rīgā 1951. g. 30. aprīlī, apglabāts Meža kapos, blakus Lediņu dzimtai.

Meža kapi Lediņu dzimta.

 

 

EDUARDS BRENCĒNS

Gleznotājs, grafiķis, scenogrāfs, viens no profesionālās latviešu scenogrāfijas veidotājiem, grāmatu ilustrators, mākslinieku kopas “Baltā vārna” dibinātājs, pedagogs,  Pirmā Pasaules kara un Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks.

Eduarda tēvu, “Kalna Silenu” gruntnieka dēlu Jāni Brencēnu (gleznotāja Kārļa Brencēna brālēnu) 1882. g. 31. janvārī(pēc vecā stila) Madlienas baznīcā laulājis vietējais mācītājs Roberts Šrēders.

Saderināto, uzsaukto, laulību reģistrs Madlienas draudzē. Lielās muižas Kalna Silenu gruntnieka dēls Jānis Brencēns, dzimis Kalna Silenos 1858. g. 21. martā, vecāki: gruntnieks Brencis Brencēns un sieva Anna(mirusi) ar Lielās muižas Vecbrūlenu kalpumeitu Mariju Kazlausku, dzimusi Lielā muižā 1861. g. 20. maijā, vecāki: piemitnis Viļums Kazlauskis un sieva Anna, 42.k.

Šai laikā saimnieks Lielās muižas “Kalna Silenos” gruntnieks Brencis Brencēns(Eduarda vectēvs) ar savu otro sievu Ilzi. Eduarda tēvs Jānis ir Brenča dēls no pirmās laulības ar sievu Annu Jēkobsoni.

Eduarda vecāku(Jānis Brencēns un Marija Kazlauska) dzimšanas ieraksti:

Dzimšanas ieraksts Madlienas draudzē. Lielās muižas “Kalna Silenos” 1858.g. 21. martā(pēc vecā stila) dzimis Jānis Brencēns. Vecāki: saimnieks Brencis Brencēns un Anna, 191.k.

Dzimšanas ieraksts Madlienas draudzē. Lielajā muižā 1861. g. 28. maijā(pēc vecā stila) dzimusi Marija Kazlauska. Vecāki: kučieris Viļums Kazelauskij un Anna, 15.k.

Gleznotāja māte(Marija Brencēna) 1941.g. tautas skaitīšanā Kalna Silenos, dzimusi Lielajā muižā, bet pēc pašas minētā(radinieku atmiņās) bijusi ar poļu saknēm.

Viņu dēli: Eduards, Alfrēds.

1. Dzimšanas ieraksts Madlienas draudzē. Lielajā muižā 1885. g. 19. jūnijā(pēc vecā stila) dzimis Eduards Brencēns. Vecāki: gruntnieka dēls un muižas zemes rentnieks Jānis Brencēns un viņa sieva Marija dzim. Kazlauska. Kūmas: gruntnieka dēls Kārlis Jēkabsons, gruntnieks Jānis Jaunpetrovičs, gruntnieks Juris Liepiņš, gruntnieka meita Lote Brencēna, gruntnieka meita Līze Brencēna. Madlienas baznīcā kristījis vietējais mācītājs R. Šrēders, 235., 236.k

2. Dzimšanas ieraksts Madlienas draudzē. Lielajā muižā 1887. g. 6. aprīlī (pēc vecā stila) dzimis Alfrēds Brencēns. Vecāki: gruntnieka dēls Jānis Brencēns un viņa sieva Marija dzim. Kazlauska. Kūmās: gruntnieka dēls Kārlis Brencēns, kalps Jēkabs Graudiņš, gruntnieka dēls Reinholds Jēkabsons, gruntnieka meita Lote Brencēna, gruntnieka meita Mīne Jostiņa, 281., 282.k.

Madonas Vēstnesis Nr. 54(27.04.1929)

familysearch.org FAL 1391-2-4206 Pasu grāmatas, Eduarda brālis Alfrēds, 2 bērni – Arvīds(izsūtīts 1949.g.), Erna.

17 gadu vecumā, nobeidzis Jaunjelgavas pilsētas skolu, Kārļa Brencēna ietekmēts, arī Eduards devās uz  Štiglica mākslas skolu Pēterburgā.

earchive-estlatrus.eu   E. Brencena lūgums uzņemt barona Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skolā, 1902. gada 27. augusts .

(Kārlis Brencēns skolā iestājās 1897.g.)

earchive-estlatrus.eu  1904. g. augustā toreizējā Madlienas ārsta A. Priedkalna izdota un Ķeipenes pagasta priekšnieka M. Lečmaņa apstiprināta veselības izziņa iesniegšanai Štiglica mākslas skolā.

Materiālie apstākļi ģimenei trūcīgi.

…..vēstule dzejniekam E. Treimanim-Zvārgulim, kurā deviņpadsmitgadīgais Eduards Brencēns paziņo, ka 1904. gada 25. jūlijā Madlienā tikšot izrādīta Zvārguļa luga «Nemierīgā māja». Eduarda Brencēna piebildi — «izrīkojums būs priekš manis» — var saprast kā izrādes rīkotāju materiālu atbalstu jauneklim Pēterburgas studijās… Latviešu tēlotāja māksla(1981)

earchive-estlatrus.eu  1909.g. decembrī Ed. Brencēna lūgums barona Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas direktoram pielaist pie ārzemju kompozīcijas izstrādes.

Līdzekļu trūkuma dēļ,  brīžiem darbodamies Madlienā kā palīgskolotājs, studijas beidz 1911. g. kā mākslinieks dekorators, šai laikā divus gadus papildinājies stikla glezniecības nodaļā pie Kārļa Brencēna.

Tēvs, liels dziesminieks un teicējs, ar dēlu vēlāk ļoti lepojies ” Neviens pasaulē nav tik laimīgs, kā es, jo man ir dēls, kas ko var”.

Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas Avīze” un “Latvija” Nr.19(15.05.1999) Ed. Brencēna ilustrācija “Mērnieku laikiem” 1912. g. Ķencis un Pāvuls

Pasūtījumu zīmēt “Mērnieku laiku” ilustrācijas  Brencēns saņēma 1911. gadā pēc Štiglica skolas beigšanas. Viņu šim darbam ieteica grafikas vecmeistars Rihards Zariņš un izvēle bija veiksmīga. Eduards Brencēns šim darbam nopietni gatavojies. Kopā ar Kārli Miesnieku apstaigāja novadu, vēroja vidi, zīmēja piebaldzēnus, vecos apģērbus, sadzīves priekšmetus, mājokļus. Līdz ar to darbā interesanti ne tikai tipāži, bet arī vides un sadzīves tēlojumi. K. Miesnieks atzīmējis, ka Eduards Brencēns it kā kļuvis par “Mērnieku laiku” līdzautoru.

ALA Žurnāls(Amerikas Latviešu Apvienība) Nr.26(01.07.1979)

Latvija Nr.43(24.11.1979)

Eduarda Brencēna ilustrācija Apsīšu Jēkaba stāstam” Bagāti radi”(1914) 

1913. g. Brencēns aicināts uz Valmieru veidot dekorācijas aktrises un režisores Birutas Skujenieces veidotajam J. Raiņa lugas “Zelta zirgs” iestudējumam, no šejienes 1914. g. vasarā, sakarā ar kara stāvokli, tiek mobilizēts. Pēc cīņām latviešu strēlnieku rindās un Galīcijas frontē gūta ievainojuma sadziedēšanas 1917. g. atgriežas Valmierā.

Avots Nr.6 1990. g. jūn.

Pirmā Ziemeļlatvijas pastmarka iespiesta Valmierā 1919.g., meta autors E. Brencēns.

Ziemeļlatvijas brīvības cīņu 50 g. atceres rakstu krājums (1919-1969). Ziemeļnieki.

Viņa Ziemeļvidzemes posms ilgst līdz 1921. gadam, kad ar jauno sievu kā zīmēšanas skolotājs pārnāca uz Rīgu.

Brencēns ilustrējis brāļu Kaudzīšu, Apsīšu Jēkaba, Birznieka-Upīša, A. Deglava, J. Janševska, J. Akuratera,  Aspazijas darbus, veidojis dekorācijas biedrības namiem Skrīveros, Jaunjelgavā, Secē, Salacā, Ērgļos, Piebalgā, Madlienā, teātra izrādēm Valmierā, Rīgā Nacionālajā teātrī un operā(Raiņa “Zelta zirgam”, Blaumaņa “Indrāniem”, Rimska-Korsakova operai “Maija nakts” ) un citām provinces teātru izrādēm.

Atpūta Nr. 445(12.05.1933)

Liesma(Valmiera) Nr.13 (324.01.1987)

Kārlis Miesnieks Eduardu Brencēnu sauca par savu pirmo īsto skolotāju mākslā. Tieši Brencēna ietekmēts viņš dodas mācīties uz Pēterburgu.

Ilustrēts žurnāls Nr. 4(01.04.1926) E. Brencēns. Pašportrets

Nedēļas Apskats. Latvian weekly news Nr.159(21.04.1949) Jānis Cīrulis.

Sievas dzimšanas ieraksts:

Dzimšanas ieraksts Limbažu sv. Katrīnas draudzē. Viļķenes muižas “Rūkās” 1898. g. 13. oktobrī(pēc vecā stila) dzimusi Marta Meija. Vecāki: saimnieks Mārtiņš Meija un Minna dzim. Kūlīts, 5.k.

eLiesma.lv Stāvēt savas tautas vidū. Eduards Brencēns ar pirmo sievu Martu Valmierā pie Gaujas.

Draudzes locekļu saraksti Valmieras Austrumu draudze Laulāti 1919.g. 135.k.

familysearch.org FAL 1423-2-1669 Valmieras pilsētas pasu grāmata 1920. g. Brencēna Marta Mārtiņa m.

Viņu bērni:

Ieva (1923-1923)

Valdis 1924.g.

familysearch.org FAL 2996-2-40909 Dēla pases dokumenti. Brencēns Valdis dzimis Rīgā 1924.g. 23.septembrī.

familysearch.org FAL 2996-2-40909  Dēla pases dokumenti. Pēc vecāku nāves zēnu audzina mātes māsa.

Dokumenta stūrī padzisušā šriftā minēti vecāki:

Marta Brencēna dzim. Meija 1898. g. 13.okt. – 1926. g. 18. dec.(cemety.lv atzīmētais miršanas datums ir neprecīzs)

Eduards Brencēns 1885. g. 2. jūl. – 1929. g. 17. apr.

 Bārenim piešķirts valsts pabalsts.

Latvijas Vēstnesis(LR ofic. laikr.) Nr.176 (12.12.2003)   Par valsts pabalstu pārdali 1940. g.

Dēls, Rīgas pils 8. ģimnāzijas 7. kl. skolnieks, apcietināts, nogalināts 1941.g. jūnijā. Audžumāte vēl 1941.g. jūlijā un augustā laikrakstā “Tēvija” publicējusi meklēšanas paziņojumus.

Pēdējos gadus pēc sievas nāves Brencēns mācīja zīmēšanu  Madonas vidusskolā. Pēc audzēkņu atmiņām: ” ….Jau ar pirmām zīmēšanas stundām viņš lika sevi apbrīnot.  E. Brencēns pārdalīja ar krītu tāfeli uz pusēm. Vienā pusē ar krāsainiem krītiņiem viņš meitenēm zīmēja brunču, jostu un cimdu rakstus. Mums, zēniem, ornamentus…. ” Madonas ģimnāzija: rakstu krājums veltīts mūsu skolai/sakārt. Jānis Briedis/(1990)

Padomju Jaunatne Nr. 131(06.07.1975) O. Zanders  ”Ar drošu meistara roku”

Honorāru ziņā mākslinieks bijis pieticīgs. Par nesamērīgi zemām cenām tikuši pirkti pat viņa labākie darbi.

Latvis Nr.2247(18.04.1929)

Miris 43 gadu vecumā , apglabāts Matīsa kapos blakus saviem mīļajiem. Neskatoties uz sarežģījumiem personīgajā dzīvē(meitas un sievas nāve, neveiksmīga otrā laulība, paša netikums) Eduardam Brencēnam bijis īss, bet ļoti bagāts radošais mūžs. 1933. g. mākslinieka atdusas vietā uzstādīts tēlnieka Riharda Maura veidots kapa piemineklis.

Cemety.lv

Par abiem madlieniešiem,  ievērojamiem māksliniekiem Imants Ziedonis:

Karogs Nr.11(01.11.1983) I. Ziedonis ”Tik un tā”

No Lasmaņu dzimtas nākusi mana vecvecmāmiņa Anna Lasmane. Uzvārda sākotnējā rakstība – Losmann. Senču saknes 18.gs. beigās/19.gs. sākumā atrodamas Kokneses draudzes Stukmaņu muižā, kur 1815. gada oktobrī dzimis tēvs, Andrejs Brenča dēls. Viņa māte Maija, kļuvusi atraitne, 1837. gadā kopā ar vīrabrāļa Jāņa Lasmaņa ģimeni no Stukmaņu muižas pārceļas uz Plāteres muižu. Par to liecina Stukmaņu un Plāteres muižu dvēseļu revīzijas. Visi Lasmaņu ģimenes dzīves dati fiksēti Madlienas draudzes grāmatu ierakstos. https://raduraksti.arhivi.lv/ Andrejs Lasmanis(1815-1873) 1844. gadā laulāts ar Mariju Ozoliņu(1826-1897). Viņu bērni – Mārtiņš(1847), dvīņi Jēkabs(1850-1889) un Viļums(1850-1851), Ilze(1853-1854), Jānis(1855-1903), mana vecvecmāmiņa Anna(1860-1910), pastarīte Ieva(1863). Kā liecina draudzes ieraksti, pārsvarā šīs dzimtas likteņiem īss mūža gājums. Tāpat kā tēvam Andrejam arī meitai Annai Lasmanei, laulībā ar gruntnieka jaunāko dēlu, kalpu Dāvi Kleinbergu, dzimuši dvīņi(mana vecmāmiņa un māsa). Jaunākā māsa Ieva 1887.gadā laulāta ar kalēju Voldemāru Lukstiņu. Annas brāļi – Jēkabs 1875. gadā laulāts ar Ilzi Krūmiņu, Mārtiņš un Jānis par sievām nolūkojuši māsas Apsītes(Mariju un Trīni).  Sīkāk būs stāsts par Jāņa ģimeni, kurā dzimusi par latviešu dejas vecmāmiņu dēvētā Milda Lasmane. Viņas tēvs bijis jaunākais dēls ģimenē un apguvis galdnieka amatu. Mārtiņš kā vecākais dēls saimniekojis Plāteres “Upītēs” un abi ar sievu bijuši Mildas krustvecāki(viņas tēvabrālis un mātesmāsa).

MILDA EMĪLIJA LASMANE

Tautskolotāja, deju metodikas pedagoģe, horeogrāfe.

Mildas vecāku – Jāņa Lasmaņa(1855-1903) un Trīnes Apsītes(1861-1945) dzimšanas un laulību ieraksti:

Dzimšanas ieraksts Madlienas draudzē. Plāteres muižas “Upītēs” 1855. gada 9. augustā (pēc vecā stila) dzimis Jānis Lasmanis. Vecāki – saimnieks Andrejs Lasmanis un Marija, 136.k.(kadru numuros sakarā ar pāreju uz jauno “Radurakstu” versiju var būt nelielas nobīdes).

Dzimšanas ieraksts Madlienas draudzē. Lielās muižas “Jaun-Kalniņos” 1861. gada 17. aprīlī (pēc vecā stila) dzimusi Trīne Apsīte. Vecāki – saimnieks Mārtiņš Apsīte un Ilze, 13.k.

Vecāku laulību ieraksts Madlienas draudzē. Vecāki, Plāteres “Upīšu” saimniekdēls un namdaris Jānis Lasmanis un kalpumeita no Plāteres “Sucēm” Trīne Apsīte, laulāti 1884. gada 30. septembrī (pēc vecā stila), 63.k.

1920-1940 Plāteres “Upītes”, “Suces”, “Lieluži”, Lielā muiža.

Abi vecāki dziesmu mīļotāji. Tēvs pašmācības ceļā apguvis vijoles spēli. Māte liela tautasdziesmu zinātāja. Pirmie bērni Lasmaņiem dzimuši Plāteres “Upītēs”, bet jaunākie Lielās muižas krogā, kur tēvs bijis krodzinieks. Lielās muižas krogā ritējusi Mildas bērnība, bet grūtos brīžos(pēc tēva nāves) ģimene atkal radusi patvērumu “Upītēs” pie krusttēva Mārtiņa ģimenes.

Dzimšanas ieraksts Madlienas draudzē. Plāteres “Upītēs” 1890. gada 7. augustā (pēc vecā stila) dzimusi Milda Emīlija Lasmane, galdnieka Jāņa Lasmaņa un sievas Trīnes dzim. Apsīte, meita. Kūmās: kalpone(meita)Anna Ekhoff, saimniece Latte Kalniņa, kalpusieva Anna Kleinberga(tēva māsa, mana vecvecmāmiņa),  gruntnieks Mārtiņš Lasmanis (tēva brālis),  gruntnieka dēls Miķelis Kažociņš, gruntnieka dēls Jānis Kalniņš. Mājās 8. septembrī kristījis vietējais mācītājs R. Šrēders, 375.k.

familysearch.org FAL  2996-11-6930 no pases lietas.  Madlienas mācītāja Teodora Rubļa 1925.g. izdota apliecība – draudzes metriku noraksts.

Vairākiem Jāņa Lasmaņa bērniem kūmās Kažociņi(Miķelis un Trīne). Lasmaņu un Kažociņu dzimtas bija attāli radi. Komponista Kārļa Artūra Kažociņa vectēvs Jēkabs 1849. gadā par sievu apņēma Mildas vectēva Andreja māsīcu Mariju Lasmani(ieraksts Madlienas draudzē). Kažociņu ciltskokā(Archīvs. Raksti par latviskām problēmām 23.sēj. 1983.g.) Marija kļūdaini saukta par Līzi, bet 1849. gada laulību ieraksts Madlienas draudzē un Plāteres muižas 1850. gada dvēseļu revīzijas dokumenti apliecina , ka Jēkaba Kažociņa sieva ir Mariņa/Marija un sievastēvs Jānis Lasmanis(Mildas vectēva Andreja tēvabrālis). 1858. gada revīzijā ģimene “Lielužu” mājās, kuras Jēkabs Kažociņš vēlāk izpircis.

Plāteres muižas dvēseļu revīzijas 1850.gadā (496.lieta) 209.k.

Plāteres muižas dvēseļu revīzijas 1850.g. (496.lieta) 209.k. Jānis Andreja d. Lasmanis(Mildas vectēva Andreja tēvabrālis). Jāņa Lasmaņa znots(Schwiegersohn), Jēkabs Jāņa dēls Kažociņš, viņa sieva Mariņa.

Mildas vecāki Jānis un Trīne Lasmaņi 1893.gadā kūmās Jēkaba Kažociņa trešajam mazdēlam, Jānim Kažociņam(Miķeļa dēlam). Ar novadniekiem, vienaudžiem brāļiem Kažociņiem(Kārli, Eduardu un Jāni) no Plāteres “Lielužiem” māsām Lasmanēm draudzība vēlākos gados.

Par savu bērnību Milda stāsta:

Karogs Nr.8 (01.08.1975) Avoti (M. Lasmanes atmiņas)

Jānis Lasmanis tai laikā jau krodzinieks Lielās muižas krogā, kur sestdienu vakaros pulcējās apkārtnes jaunatne. Tēvs spēlēja, pārējie dziedāja, dejoja, gāja rotaļās līdz vēlai naktij. Lielajiem pa vidu maisoties, mazā meitene iemācās visas dziesmas, dejas, rotaļas un savās atmiņās min, ka tas bijis pamats viņas turpmākai dejas  mākslai. Krodzinieka Lasmaņa bērniem visiem bagātīgs kūmu klāsts. Vecākajam dēlam kā pirmais šai sarakstā minēts Madlienas mācītājs Roberts Šrēders, jaunākajam dēlam – Lielās muižas īpašnieks Ādolfs Kārlis Fridrihs Zelmers.

Ģimenē bez Mildas vēl divas meitas: vecākā Matilde Paulīne(1888), jaunākā Zelma Konstantīne(1895) un dēli – jaunākais Ādolfs Arnolds(1899), vecākais Roberts Teodors(1886-1887) mirst mazs.

Dejas vecmāmuļa  E. Tivums 1992.

13 gadu vecumā Milda paliek bez tēva. Jānis Lasmanis miris Aderkašu muižas Kapu krogā 1903. gada 10. oktobrī(ieraksts Madlienas draudzes metrikās). Pēc pāris gadiem viņa zaudē brālēnus, krusttēva Mārtiņa dēlus – Kārlis nošauts 1905. gadā, bet Jānis izsūtīts katorgā. Pie ieejas Madlienas kapsētā stāv akmens, kurā iegravēti kritušo revolucionāru vārdi, starp tiem brālēna Kārļa Lasmaņa vārds.

Padomju Ceļš (Ogre) Nr.44(10.04.1980)

Karogs Nr.8 (01.08.1975) Avoti (M. Lasmanes atmiņas)

Zaudējot apgādnieku, ģimenes rocība ļoti trūcīga. Krogs 19.gs. sākumā kalpoja ne tikai ceļinieku atpūtai, bet bija arī neliela iepirkšanās vieta. Pēc tēva nāves veikals tiek izūtrupēts. Aderkašu muižas īpašniece mātei atraitnei vairs kroga renti nepagarina. Vecākā māsa Paulīne jau mācās Rīgā, par turpmāku izglītību sapņo arī Milda.

Skolas naudu sagādāt palīdz skolotājs un komponists Ernests Ūdris, kurš 19./20. gadsimtu mijā strādājis Madlienas draudzes skolā, viens no pēdējiem Valkas skolotāju semināra audzēkņiem. Viņš skolēnus ievirzījis mūzikas pasaulē, dibinājis skolas kori, orķestri, mācījis vijoles, klavierspēli.  Pagastā tika rīkoti kora un orķestra koncerti, kas kuplināti ar bērnu dejas soli. Šos pasākumus apmeklēja skatītāji un klausītāji no visas apkārtnes, bet iegūtie līdzekļi izmantoti trūcīgo skolēnu tālākai izglītībai un mūzikas instrumentu iegādei.

Cīņa  Nr.14 (18.01.1986) (Savās atmiņās Lasmane min, ka skolas gaitas ģimnāzijā uzsākusi 1905.g. rudenī.)

Ģimnāzijas vecākajās klasēs Draudziņas jaunkundze Mildai sāk uzticēt darbu ar jaunajām audzēknēm, bet astotajā pedagoģiskajā klasē mācoties, viņa savu skolasnaudu šādā veidā jau nopelna pati. 1909. gadā Milda Lasmane beidz N. Draudziņas  ģimnāziju, iegūstot skolotājas tiesības.

Latvju Mūzika Nr.17 (01.01.1987) Māsas Lasmanes – Paula, Milda, Zelma, brāļi Kažociņi – Kārlis, Eduards, Jānis, viņu vecāki Miķelis un Trīne Kažociņi, Emmija Grantovska.

Kārlis Kažociņš līdztekus savām ķīmijas studijām un mācībām mūzikas skolā  iesaistās Jaunā Rīgas(Dailes) teātra korī. Ap 1908.g. kora diriģents Pāvils Gruzna aicina viņu par savu palīgu kora vadībā. Starp kora dalībniekiem Kažociņš ievēro skaistas balss īpašnieci Emmiju Grantovsku – savu nākamo sievu. Koristu vidū arī Milda Lasmane, brālis Eduards Kažociņš. Bez teātra muzikālā pavadījuma koris tolaik arī aizpildīja izrādes starpbrīžus. Savā atmiņās Lasmane min, ka piedaloties teātra korī, brīvaja laikā varējusi skatīties visas teātra izrādes bez maksas, gūstot daudz pamācoša savam turpmākajam darbam. Vasaras brīvlaikus pavadīdams tēva mājās, Kārlis Kažociņš noorganizē vietējo vasaras kori, kas sniedz koncertus Plāteres pilskalnā. Par godu jaunajai skolotājai viņš nolēmis, ka Mildai kādā koncertā jāstājas kora priekšā kā diriģentei. Pagasta vecis pēc tam brīnījies: “Skatos iznāk mazs balts taurenīts, nostājas vīriem un sievām priekšā un sāk zibsnīt ar rociņu gaisā. Un skanēja it jauki!” Tolaik tas bijis jaunums, jo sieviete nebija redzēta diriģējam. Vēlāk strādājot lauku skolās Milda Lasmane vadījusi arī korus. Par savam prasmēm viņa pateicībā piemin savus ģimnāzijas skolotājus – dziedāšanā Emīlu Dārziņu un Mariju Gubeni, zīmēšanā Jūliju Madernieku, latviešu valodā Vili Plūdoni.

Karogs Nr.7 (01.07.1990)

Pirmais darba gads pēc skolas beigšanas Lasmanei aizrit Sidgundas skolā, tad 4 gadi kā mājskolotāja tirgotāja Zotova ģimenē Maskavā, līdztekus strādājot par latviešu valodas pasniedzēju Lomonosova proģimnāzijā. Tā ir ne tikai iespēja materiāli atbalstīt savus tuviniekus, bet arī jaunās skolotājas patstāvības apliecinājums, pasaules izzināšanas veids. Maskavā, ilgās pēc dzimtās valodas, viņa iesaistās latviešu biedrības kultūras dzīvē- korī, teātra izrādēs, deju mēģinājumos. Neizdzēšamus iespaidus atstāj šai laikā Lielajā teātrī redzētā baleta zvaigznes Annas Pavlovas māksla. Viņas dejas  “Taurenītis” ar savu vieglumu un Sen-Sansa “Mirstošā gulbja” emocionālais pārdzīvojums dziļi saviļņo jauno meiteni. Vasaras Milda Lasmane pavada dzimtenē pie savējiem, bet 1914. gadā, sākoties pasaules karam, atgriežas Latvijā un strādā dažādās lauku skolās. 1916. gada vasarā Tartū(Tērbata, Jurjeva) viņa papildinās daudzajās tautskolotāja disciplīnās, beidzot pedagoģiskos kursus, pēc tam ik gadus vasaras brīvlaikos skolotāju kursos tepat Latvijā.

https://dom.lndb.lv/data/obj/29679  No kreisās Milda Lasmane un Emmija Kažociņa – komponista Kārļa Kažociņa sieva Emma Olga Friderika Grantovska(1890), abi laulāti 1914. gada septembrī Rīgā Mārtiņa draudzē.

https://dom.lndb.lv/data/obj/29665

1914. g. Brauciens no Skrīveru stacijas ar brāļiem Kažociņiem. Redzami: diriģents un režisors Eduards Kažociņš, komponists Kārlis Kažociņš, viņa sieva Emmija, Milda Lasmane un viņas māte.

1920. gada sākumā māsas Lasmanes Plāterē pēdējo reizi apciemo slimo komponistu.

Karogs Nr.7 (01.07.1990) Indulis Kažociņš

No 1920.gadā Milda Lasmane atkal kļūst par rīdzinieci.Dejas vecmāmuļa  E. Tivums 1992.

Līdztekus darbam viņa pāris gadus studējusi Latvijas Konservatorijā, tad no 1923-1927. gadam mācījusies Beatrises Vīgneres plastiskās dejas skolā, kur profesionāli apguvusi dejas mākslu. Tālāku ceļu paver A. Amtmaņa-Briedīša uzaicinājums iestudēt dejas Rīgas teātros.

Dejas vecmāmuļa  E. Tivums 1992.

Zeltene Nr.21 (01.11.1934)

Savās tautskolotājas gaitās veidojusi, konsultējusi deju kopas dažādos pagastos, popularizējot tautas deju Latvijas novados. Pēc skolotājas gaitu beigšanas pilnībā pievērsusies horeogrāfijai.

Rīgas Balss Nr.150 (17.08.1990) E. Tivums

M. Lasmane ir deju lieluzvedumu tradīcijas aizsācēja un 1948. gada Dziesmu svētkos kopā ar Bruno Priedi(baletdejotājs, režisors) pirmoreiz izved deju kopas laukumā. Kopš tā laika Lasmane vienmēr bijusi klāt gan kā Deju svētku virsvadītāja, gan goda virsvadītāja, gan svētku goda viešņa. Tapušas pirmās dejas ar Lasmanes horeogrāfiju “Ugunskurs”, “Cimdu pāris”, “Dvieļu deja”. Viņas vārds Tautas deju ansambļa “Dancis” pirmo vadītāju sarakstā, nodarbojusies ar metodisko materiālu apkopošanu un izdošanu – sastādījusi vairākus deju un rotaļu krājumus.

Mēs, Nr.10 (01.03.1964)

Mākslinieces darba gaitām sekojis žurnālists, vairāku grāmatu autors, baleta kritiķis, pats bijušais VDA Daile dejotājs Ēriks Tivums.

Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide Nr.6 (01.11.2000) Ēriks Tivums

Dziesmusvētki: tautas māksla , kultūrvide Nr.6 (01.11.2000) Milda Lasmane

XXIV Vispārējie latviešu  Dziesmu un  XIV Deju svētki (2008)

Māksliniece apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni(1934), LPSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces nosaukumu (1955). Mildas Lasmanes 50 gadu pedagoģiskā un kultūras darba atceres vakarā Operas un baleta teātrī viņu godināja daudzi bijušie audzēkņi un talanta cienītāji.

Dzimtenes Balss Nr.14 (29.03.1966)

II Pasaules karš izšķir Lasmaņu ģimeni. Dzimtenē bez Mildas paliek vecākā māsa Paulīne, Mežu departamenta ierēdne. Kopš 30-tajiem gadiem abas ar māsu dzīvo Čiekurkalnā, Liepupes ielā. Paulīne vienmēr bijusi liels atbalsts savai jaunākajai māsai, jo pašu saistījusi māksla un mūzika, jaunībā sapņojusi par Štiglica skolu Pēterpilī.

familysearch.org FAL 2996-15-11347 Pases lieta, vecākā māsa Paulīne Pētersone(1888-1960), vīrs Roberts Pētersons(1892), ierēdnis.

Jaunākā māsa  Zelma ar vīru 1944. gadā dodas bēgļu gaitās uz Zviedriju.

familysearch.org FAL 2996-20-25290 Pases lieta,  jaunākā māsa Zelma Vītola(1895-1977) mirusi Bürlengē, vīrs inženieris Edmunds Vītols (1893-1970), miris Bürlengē.

Par latviešu bēgšanu un pirmajiem soļiem uz Zviedrijas zemes lasāms Valijas Jankevicas darbā  “No Ārlavas līdz Ņujorkai”, kur minēta arī Vītolu ģimene.

Brālis savu dzīvi saistījis ar Latvijas armiju un aviāciju. Pēc II Pasaules kara abi ar jaunāko māsu Zelmu dzīvo Zviedrijā Bürlengē.

familysearch.org FAL 2996-11-6648 Pases lieta, brālis Arnolds Lasmanis(1899-1960), izraksts no dienesta gaitu saraksta ar pulkveža Arvīda Skurbes parakstu(Aviācijas pulka komandieris no 1929-1935.g.).

VV Nr.255 (10.11.1934)

Latvju Vārds Nr.29 (10.11.1960)

Noslēgums Mildas Lasmanes garajam ceļam no Plāteres “Upītēm” līdz dejas vecmāmuļas godam pienāk 1976. gada 7. oktobrī(tuvākie cilvēki – māte, vecākā māsa, brālis miruši agrāk). Pēc dažiem mēnešiem  Zviedrijā mirusi jaunāka māsa Zelma(1895-1977).

II Meža kapi Lasmaņu dzimta: māte Trīne Lasmane (1861-1945); brālis Arnolds Lasmanis (1899-1960); māsa Paulīne Pētersone (1888-1960); Milda Lasmane (1890-1976).

Novada vēstures stāstos noteikti minams vietējais skolotājs, novada atmodas gara darbinieks, grāmatas “Madlienas-Meņģeles draudze pagātnē un tagadnē” autors – Arturs Ludvigs Mežaks. Izmantojot viņa publicēto dzīvesstāstu, draudzes grāmatu, dvēseļu revīziju u.c. ierakstus varam ielūkoties šai dzimtā.

Stāsts jāsāk ar viņa vectēvu Jorģi no 19. gadsimta, kura tēvs, Jānis Mežaks, nācis no Skrīveru muižas “Mežvekteriem”, tur dzimta ieguvusi uzvārdu. Jāņa ģimene ilgāku laiku dzīvojusi Krapes muižas “Sprukās”, kur dzimuši 5 jaunākie bērni, tai skaitā  Jorģis. Viņa dzimšanas ieraksts redzams Lielvārdes draudzes grāmatās.

1860. gadā Mežaki pārceļas uz Madlienas draudzi, kopš 1861. gada sākuma ģimenei pastāvīga mājvieta Plāteres muižā (Weissensee). Šo muižu kopš 1752. gada pārvaldījusi Tīzenhauzenu dzimta. 19. gs. vidū muižas īpašnieks barons Eduards Tīzenhauzens (Eduard Caspar von Tiesenhausen) ar sievu Jozefīni (Angelica Hortensia Josephine von Campenhausen). Eduards Tīzenhauzens (1807-1878) dzimis Plāterē (ieraksts Madlienas draudzes grāmatās), ir atvaļinātā Krievijas armijas artilerijas leitnanta Georg Adolph von Tiesenhausen jaunākais dēls, pēc izglītības jurists. Plāteres muižā 1843. gadā dzimusi Eduarda meita Ernestīne Jozefīne.

Šo darbu, atzīmējot simtgadi Tīzenhauzenu dzimtas īpašumtiesībām uz Plāteres un Lakstenes muižām, 1852. gadā sastādījis Eduards Tīzenhauzens. Rakstos minēts, ka Tīzenhauzeni  pret saviem zemniekiem izturējušies salīdzinoši labi. Simtgades svētkos barons rakstījis:

Barons Eduards Tīzenhauzens Mežakiem ļauj apmesties Plāteres muižas “Sēžās”. Jorģa brāļi: Jānis (dz. ap 1833), Mārtiņš (1840), Andrievs (1842-1849), Miķelis (1847), Juris (1851) un 2 māsas. “Sēžās” dzimuši brāļu Mārtiņa un Miķeļa bērni, bet Jorģis ieskatās “Ādmiņu” saimniekmeitā Dārtē. Viņu īso un smeldzīgo mīlas stāstu savā poēmā pēc gadiem mēģinās izstāstīt Jorģa mazdēls Arturs. Dārte Andreja Ābola(vēlāk Āboliņš) vidējā meita.

“Ādmiņu” saimnieka Ābola/Āboliņa jaunāko meitu (Jorģa nākamo sievu) dzimšanas ieraksti:

Jorģa un Dārtes laulību ieraksts Madlienas draudzē redzams 1866. gadā, bet viņu laimei īss mūžs – jaunā sieva mirusi dzemdībās. Kopējās bēdās Jorģim līdzās ir Dārtes jaunākā māsa Ieva. “Ādmiņos” liela saimniecība, vajadzīga saimniece, mantinieki un 1871. gadā jau dzimis Jorģa un Ievas vecākais dēls Jānis (Artura tēvs).  Dzimšanas ieraksts draudzes grāmatās nav saglabājies (tāpat arī vecāku laulību ieraksts), bet šie Jāņa dati redzami 1897. gada saderināto-uzsaukto – laulāto reģistrā.

Jorģim un Ievai Mežakiem “Ādmiņos” dzimuši dēli Jānis (1871-1945), Kārlis (1873), Teodors (1875), Andrejs (1882-1936), Eduards (1885) un meitas Jūlija (1879-1885), Ieva (1888).

Saistībā ar “Ādmiņu” mājām vēl jāpiemim šāds fakts – šeit gājēju Apsīšu ģimenē 1888. gada 7. februārī dzimis Andrejs Apsītis, sava laika ievērojams riteņbraucējs, kas Latviju pārstāvējis Olimpiskajās spēlēs 1912. gadā Stokholmā un 1924. gadā Parīzē. Viņš vairākas reizes kļuva par Latvijas čempionu un Viskrievijas sporta spēļu uzvarētāju. Tātad no Madlienas novada 19. gadsimtā nākuši ne tikai mākslinieki, skolotāji, to skaitā arī olimpietis.

1860. gadu otrajā pusē muižā sākas māju pārdošana, sludinājumi redzami Vidzemes Latviešu Avīzēs.

Rīgas kreisē (apriņķis), Madlienas baznīcas-draudzē Plāter-muižā visas zemnieku mājas ir pārdodamas; tās pašas tiek pēc vecās mērīšanas un taksēšanas pārdotas un tamdēļ tiem pircējiem pie muižas valdīšanas jāmeldējas.
Plāter-muižā, 16.aprīlī 1866

Plātermuižā (Weisensee), Rīgas kreisē un Madlienas baznīcas draudzē,- tiek vairāk mājas no 10 dāld., 15 dāld. un 20 dālderu vērtības lieluma, pēc vecās mērīšanas no 1810. gada pārdotas. Šām mājām ir labi tīrumi, papilnam pļavas un ganības un plašas robežas, kuru dēļ pie jaunas pārmērīšanas šās mājas dālderu vērtība par trešo daļu paaugstināta tiks. Gandrīz visām mājām savās robežās malkas priekš dedzināšanas papilnam ir. – Tad nu visi, kam šās mājas pirkt patīk, uzaicināti tiek, jau laikā šeitan pieteikties, lai vēl labā laikā šās mājas apskatīt var.
Plāter muižā, 12. jūnijā 1867

Jorģis kā viens no pirmajiem Plāterē izpircis “Ādmiņus”. Kļūdams gruntnieks, viņš iekopis lielu, skaistu saimniecību ar augļudārziem, košuma krūmiem, “Ādmiņos” iegādāta  tvaika kuļmašīna, uzceltas ēkas, bet dzīves darbīgo ritējumu pārtrauc Pirmais pasaules karš. Visiem četriem dēliem jādodas karot, bet Jorģi bēgļu gaitas aizved uz Ukrainu, kur Hersonas guberņā mirusi Ieva. Viņš atgriežas viens un  kopā ar vecāko dēlu Jāni saimnieko “Ādmiņos”, miris 1928. gadā. “Ādmiņu” lielo zemi Jorģis sadalījis bērniem, savu daļu pievienojot vecākā dēla Jāņa daļai. 1941. gada Tautas skaitīšanā redzams, ka “Ādmiņos” saimnieko Jorģa vecākais dēls Jānis (Artura tēvs) ar sievu Kristīni, meitu Idu un viņas bērniem.

ARTURS LUDVIGS MEŽAKS

“Un tikai tad tu labs un gudrs tiksi,

Ja Dievu, tēvzemi un dabu sirdī liksi.”

A. Mežaks

Artura vecāku laulību ieraksts (brāļu Jorģa un Miķeļa bērni):

Jorģis Mežaks ir brāļadēla Andreja krusttēvs. Kristīne agri zaudējusi tēvu, tapēc skolā gājusi tikai 3 ziemas. Viņas brālis, Andrejs Mežaks, skolojies Gatčinas skolotāju seminārā, vēlāk pāris gadus kā skolotājs strādājis Plāterē, tad Vitebskas guberņā.

Jānim un Kristīnei Mežakiem dzimuši 3 bērni: Aleksandrs, Ida, Arturs Ludvigs. Viņu dzimšanas ieraksti redzami Madlienas draudzes grāmatās, vecākais dēls Aleksandrs:

Artura māsa Ida:

Jaunākais dēls Arturs:

Arturs Mežaks dzimis īsi pirms 1905. gada un dzīve ritējusi līdz ar vēstures līkločiem – 1. pasaules karš un bēgļu gaitas, Latvijas Republikas brīvvalsts gadi, atkal karš un padomju laiks, bet dziļi sirdī viņu  vienmēr pavadījusi mīlestība uz savu dzimto pusi.

Māte Kristīne, kaut skolā gājusi maz, bijusi garīgi bagāta. Šo garamantu bagātību viņa ielikusi savos bērnos. Arturs pats min, ka “ticis midzināts ar tautasdziesmām un modināts ar sakāmvārdiem un parunām”, bērnībā dzirdējis daudz dziesmu, nostāstu un teiku, kas bagātinājuši viņa pasauli. Tēvs zēnu no mazotnes audzinājis darbā, lielā saimniecībā- skaistā, sakoptā vidē, tas attīstījis ne tikai fiziski, bet arī garīgi. “Ādmiņos” bijusi īsta naturālā saimniecība, kur visu dzīvei nepieciešamo gatavojuši paši, tapēc vērīgajam zēnam bijusi iespēja apgūt dažādas prasmes un iemaņas. Krievu valodu viņš apguvis Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās, kad devušies pie mātes brāļa Andreja. Pēc atgriešanās mācības bijušajā Madlienas draudzes skolā un papildus apmācības, lai sagatavotos iestājai vidusskolā. 1920. gada mācības Priekuļu lauksaimniecības vidusskolā, tad karadienests un  1927. gadā viņš turpina mācības Valsts Jelgavas skolotāju institūtā. Pēc beigšanas Arturs Mežaks strādājis dažādās skolās, izveidojis grāmatu un rakstāmlietu veikalu Madlienā, bijis novada nedēļas laikraksta “Rīts ” redaktors un izdevējs, mēnešraksta “Burtnieks” līdzstrādnieks, diriģents, ērģelnieks. Viņa pirmā darba vieta pēc institūta beigšanas ir Taurupes pagasta Aderkašu 6. klašu pamatskola.

30-tajos gados vietējā Madlienas laikraksta izdevējs.

Koru diriģents , ērģelnieks Usmas, Madlienas baznīcās.

Interese par dzimto novadu viņu rosina pētīt draudzes vēsturi, jo īpaši tādēļ, ka Madlienas dievnamam 1938. gadā tuvojās 500 gadu atceres svētki. Kā pirmie izdevumi par Madlienas novadu minami 18. gs. mācītāja J.F. Paulija Sissegales baznīcas vēsture vācu valodā “Sissegalsche kirchen geschichte” (L. Sloka  “Vidzemes draudžu kronikas” 1.sēj.) un 19. gs. skolotāja Aleksandra Skujas 1897. gadā izdoto atmiņu krājums krievu valodā “Рай земной” (“Paradīze zemes virsū”). 1938. gadā A. Mežaka izdotā “Madlienas-Meņģeles draudze pagātnē un tagadnē” ir pirmais dokumentāli pamatotu vēsturisku ziņu krājums par novadu latviešu valodā. Ne velti tas padomju okupācijas gados iekļuvis aizliegto darbu sarakstā un tagad kļuvis par bibliogrāfisku retumu. Autors, strādājot gan Valsts arhīvā, gan bibliotekā, darbu pabeidzis līdz Madlienas baznīcas 500 gadu jubilejas svinībām. Tajā pieejamas ziņas par draudzi un  novadu, tā dižākajiem dēliem no senatnes līdz 20. gs. sākumam. Darbā izmantoti baznīcu vizitāciju protokoli, arklu revīzijas, vaku grāmatas, muižu aktis u. c. unikāli vēstures materiāli.

Nodibinoties padomju varai,  šis vēsturiskais darbs nonāk aizliegto darbu sarakstā(skat. zemāk). Atbilstoši šiem sarakstiem no aprites tika izņemti daudzu autoru darbi.

Vēl pēc desmit gadiem vara lēmusi tiem pievienot 1930.g. Mežaka sastādītu dažādu autoru dzeju krājumu “Vētījums” (….nav lietojams Latvijas PSRS sabiedriskajās bibiliotekās un grāmatu tirdzniecības tīklā…).

Saviem literārajiem darbiem autors izmantojis pseidonīmus A. Lūks, A. Svešinieks. Īss kopsavilkums par viņa literāro darbību redzams garamantas.lv.

Pēc Otrā pasaules kara turpinājis rakstīt, atdzejojis no krievu valodas A. Feta un V. Fjodorova darbus. Nepublicēti palikuši dzejoļu krājumi, atsevišķas poēmas, kinoscenāriji, dzīvesstāsts u. c. darbi.

Vienīgais darbs, kurš izdots padomju laikā 1946. gadā. Laikam darba tematika garantēja, ka  tajā nebūs iespējas paust pretpadomju idejas. Interesi par botāniku autoram rosinājis Priekuļu lauksaimniecības vidusskolas skolotājs Jānis Bickis, talantīgs pedagogs, agronoms,, ievērojams dabas zinātnieks ar mākslinieka dvēseli, Latvijas pirmā augu noteicēja autors (J. Bickis “Latvijas augu noteicējs” 1923. g.). Vidusskolā audzēkņu garīgo attīstību veicinājusi daudzveidīga muzikālā dzīve par ko rūpējies skolotājs, diriģents Pauls Kreišmanis-Kvelde, darbojusies teātra trupa, dažādi interešu pulciņi, iznākuši mēnešraksti.

1941. gadā Lēdmanes 6 klašu pamatskolas pārzinis A. Mežaks ar ģimeni (sievu un 2 bērniem).

Pēc 1940. gada iesākas viņa klejojumu gadi līdz vara A. Mežaku no skolotāja  darba atbrīvoja.

Sava ceļa gājējs ar tiešu valodu, nepakļāvīgu stāju un par to nācās maksāt. Pēc atlaišanas viņš strādājis dažādus darbus(bijis gan dārznieks, gan mežstrādnieks u.c.) Visu mūžu A. Mežaks turpināja rakstīt, bet pat  nemēģināja publicēties un padomju laika literatūrā viņa vārds neparādījās. Autoram rūpējusi latviešu literārās valodas tīrība, viņš rakstījis parodijas tautasdziesmu stilā, mēģinot ar satīras palīdzību izskaust nevajadzīgus svešvārdus. Vairāki darbi jau pēc autora nāves izdoti skolotājas A. Mikštas apkopotos krājumos.

Jau pēc autora nāves izdoti darbi “Skaistuma rasa” un “Uz tālo zvaigzni”

Par Mežaka literārā mantojuma saglabāšanu rūpējusies pensionētā skolotāja Antonija Mikšta (1932-2017). Viņas apkopojumā izdoti Mežaka darbi: “Uz tālo zvaigzni”2006, “Manas dzīves stāsts. Madlienas poēmas “2009,  “Skaistuma rasa”2012, “Madliena mana”2013. Izdošanai bijušas paredzētas vēl 5 grāmatas: “Pavarda atblāzmā”, “Vīzijas”, “Sadegšana”, “Uzdrīkstēšanās”, “Ogles zem pelniem” (Ogres Vēstis 10.06.2013).

Imants Ziedonis par Mežaka dzeju teicis: “Viņš skaistus mūžības dzejoļus raksta”.

Padomju laikam ļoti spēcīgas rindas: “Turi savam sunim muti ciet! Atļauts ir sāpēt. Nav atļauts riet……” (A. Mežaks), kas atklātībā varēja nonākt tikai pēc Latvijas atdzimšanas.

Arturs Mežaks miris 1988. gada 15.maijā, apglabāts Madlienas kapos līdzās sievai Emmai (1909-1957).

Daudzus gadu simtus Latvijas teritorijas bijušas citu tautu pakļautībā (vācu,zviedru, poļu, krievu). Šo tautu reliģija un kultūra atstājusi ietekmi uz  mūsu kultūras mantojumu. Arī uzvārdu ienākšana Latvijā sirmā senatnē saistīta ar to. Sākotnēji uzvārdi bijuši cittautiešiem, brīvcilvēkiem, pilsētniekiem. Šeit runa par uzvārdu piesķiršanu latviešu zemniekiem 19. gs. sākumā, kas noritēja dzimtbūšanas atcelšanas ietvaros, jo dzimtļaudīm uzvārdu nebija.

Par  to varam lasīt K. Upelnieka darbā “Uzvārdu došana Vidzemes un Kurzemes zemniekiem” (godalgots ar Kr. Barona prēmiju 1836.g. 8. martā).

Tai policijas valdīšanai par atvieglināšanu iekš uzlūkošanas un ļaužu pavaldīšanas ir vajadzīgs, ka katra zemnieka cilts saviem kristības vārdiem vēl vienu uzvārdu pieliek, un tā arīdzan katris vientulis, kas pats par sevim zina un savas lietas pats valda, sevim tāpat tādu uzvārdu pieņem. Jo pēc tiem kristības vārdiem vien, kas tik daudziem ir tie paši, nevar viss labi izšķirt un pazīt visus pagasta ļaudis. Tas uzvārds, ko katris sevim būs pieņēmis, tad vairs nav pārmījams ar citu bez valdīšanas paļaušanas. Pie šiem tādiem uzvārdiem tie ļaudis, kas ir izraudzīti uz brīvlaišanu, tiek uzņemti Vārdu Rullī.

Saskaņā ar likumdošanu zemniekiem bija ļauts izvēlēties savai kārtai atbilstošus un piedienīgus uzvārdus. Tomēr bieži gadījās, ka zemnieki nenojauzdami, cik liela nozīme tam būs viņa turpmākajā dzīvē, paļāvās uz pagasta skrīvera vai dzimtkunga izvēlēto(dažviet izvēles iespējas nepastāvēja). Dokumentos uzvārdi pierakstīti atbilstoši tā laika ortogrāfijai. Laika gaitā tie bieži vien variēja atkarībā no rakstītāja prasmēm un saprašanas.

Vidzemes guberņā uzvārdu došanas process notika pakāpeniski 1822. – 1826. gadam, tā pārraudzību veica pagasta tiesas un muižu īpašnieki. Ieskatu par šo procesu sniedz 1826.g. Vidzemes guberņas dvēseļu revīziju saraksti.

Aderkaši (Fistehlen) FAL(fonds/apraksts/lieta) 199-1-109

https://raduraksti.arhivi.lv/objects/1:5:23:207:3792#&gid=1&pid=63

Ķeipene/Jaunķeipene (Kaipen) FAL 199-1-173

https://raduraksti.arhivi.lv/objects/1:5:23:727:4638#&gid=1&pid=155

Lakstene (Hohenheide) FAL 199-1-150

https://raduraksti.arhivi.lv/objects/1:5:23:943:4968#&gid=1&pid=74

Laubere (Laubern) FAL 199-1-235

https://raduraksti.arhivi.lv/objects/1:5:23:959:4989#&gid=1&pid=119

Lielā muiža (Essenhof/Essen) FAL 199-1-101

https://raduraksti.arhivi.lv/objects/1:5:23:996:5044#&gid=1&pid=54

Meņģele (Altenwoga) FAL 199-1-21

https://raduraksti.arhivi.lv/objects/1:5:23:1133:5249#&gid=1&pid=73

Plātere (Weisensee) FAL 199-1-150

https://raduraksti.arhivi.lv/objects/1:5:23:1289:5481#&gid=1&pid=84

Taurupe (Taurup) FAL 199-1-470

https://raduraksti.arhivi.lv/objects/1:5:23:1551:5900#&gid=1&pid=155

Vērene (Fehren) FAL 199-1-103

https://raduraksti.arhivi.lv/objects/1:5:23:1711:6164#&gid=1&pid=22

Zādzene (Saadsen) FAL 199-1-396

https://raduraksti.arhivi.lv/objects/1:5:23:1761:6246#&gid=1&pid=62

Zemāk novada muižās saņemtie un 1826.g. dvēseļu revīzijās fiksētie uzvārdu saraksti.

(nospiediet uz attēla, lai apskatītu tabulu pilnā izmērā)

Šī Madlienas draudzes novada dzimta ietver laikposmu vēsturē, kad Vidzemē atcelta dzimtbūšana, veidojas  gruntniecība, seko Pasaules karš, Brīvības cīņas un jaunās Latvijas Republikas dzimšana, visbeidzot padomju okupācija. Tas viss ietekmējis dzimtas likteņus. Vecāki: Jānis Blau un Ede Rauda laulāti Madlienas draudzē 1877. gada decembrī, līgava 18 gadus veca, vīrs stipri vecāks.

Jānis  Blau 1834. 30. VII(pēc vecā stila) Liezere – 1907. 11. VIII Taurupe.

Ede Rauda 1859. 23.VII (pēc vecā stila) Vecpiebalga –  1951. 24. XI Vācija.

Jāņa dzimta Madlienas draudzes Taurupes muižā ienākusi 1839. gadā no Liezeres pagasta Ozolu muižas(Eckhof), vecāki: saimniekdēls Juris Blau un Ede. Jaunā sieva Ede dzimusi Vecpiebalgas muižā(Pebalg-Orishof), vecāki: pušelnieks Ansis Rauda un Made. Tā bijusi liela un spēcīga dzimta, abiem dzimuši 5 dēli un 4 meitas par dzimtu iepirktās Taurupes “Purgaiļu” mājās:

1. Minna Leontīne 1878 – 1944

2. Jānis Alberts 1880 – 1941

3. Julius Alfrēds 1882 – 1950

4. Roberts  Voldemārs 1884 – 1937

5. Eduards Saša 1887 – 1941

6. Marija Zelma 1890 – 1894

7. Edīte Terēze Zelma 1895 – 1924

8. Mirdza Natālija Alida 1899 – 1899(Dz ieraksts nav saglabājies, pēc M ieraksta – mirusi 5 1/2 mēn. vecumā 1899 6. IX)

9. Leopolds Harijs Oskars  1901 – 1942

Bērnu  dzimšanas ieraksti atrodami Madlienas draudzes reģistros. Šajos  likteņos ieausts vecāku darba tikums, garaspēks, vitalitāte, neatlaidība.

Visi gruntnieka dēli savam laikam labi izglītoti. Jānis, Eduards, Leopolds mācījušies Aleksandra ģimnāzijā Rīgā. Jānis 1915. g. ieguvis arhitekta – inženiera grādu, Eduards 1911. g. beidzis kursu Maskavas Lazareva Austrumu  valodu institūtā, vēlāk studējis jurisprudenci LU. Roberts mācījies Madlienas draudzes skolā, agri savu dzīvi saistījis ar armiju, beidzis virsnieku kursus. Alfrēds ar labiem panākumiem mācījies  Gižicka mūzikas skolā Rīgā.

Dēlu dzīvesstāsti atrodami periodikā, šeit pieskaršos vien dažiem faktiem.

Dēli iestājoties Latvijas armijā, izgāja atbrīvošanas kara gaitas. Roberts miris 1937. gada novembrī un apglabāts Brāļu kapos. Jānis, Eduards, Leopolds vienlaicīgi apcietināti 1941. gada februārī, tiesāti. Apsūdzības visiem trim līdzīgas, tajās minēts, ka dienējuši Latvijas kontrrevolucionārajā armijā, piedalījušies kaujās pret Sarkano armiju, Jānis un Leopolds aizsargi(“No NKVD līdz KGB”). Jānis nošauts Rīgā Centrālcietumā, Eduards un Leopolds miruši Sibīrijā.

Eduards Saša Blaus notiesāts uz 10+5 gadiem 28. 04. 41. Kara sākumā etapēts uz Soļiļeckas cietumu, kur mira slimnīcā 04. 08. 41. Jānim Blaus nāves sods piespriests 28. 04. 41., taču 13. 06. 41. to aizstāja ar 10 gadiem. Diemžēl, karam sākoties 22. 06. 41. viņš tika nošauts Rīgas čekā un aprakts Baltezerā – no Okupācijas muzeja vēsturnieces Ineses Dreimanes komentāra.

Sīkāki dati pieejami dēlu personu lietās(Virsnieki. Dienesta gaitu saraksti), jauniesaucamo sarakstos(Rīgas apriņķa karaklausības komisija), pases lietās, TS dokumentos u.c., kas mūsdienās kļuvuši brīvi pieejami un kuros redzama nākošā paaudze – dzimtas uzvārda turpinātāji.

Jānis Alberts 1880  – 1941  

–  laulība ar Olgu Ošs(1882), šķīries (dēls Olģerts 1908),

–  laulība ar Mildu Graudiņu(1904 -1936) (meita Zigrida Elga 1928).

Julius Alfreds 1882- 1950

– laulība ar Ženiju Elizabeti Ram arī Raman šķ. Mazpolis(1891), šķīries(šai laulībā bērnu nav).

Roberts  Voldemārs 1884- 1937

– laulība ar Vilmu Katrīni Janitu(1900) (meita Astrīda 1936),devušās bēgļu gaitās.

Eduards Saša 1887 – 1941

–  laulība ar Jewpraksiju Leporinski(1900) (adoptēta meita Talivalde Grīnberg(Blau),

–  laulība ar Annu Margrietu Spori(1907) (bērni: Astra Margrieta 1930, Osvalds Eduards 1931, Alna Melponena 1933, Almīra Nora 1934, Aldonis 1937), devušies bēgļu gaitās.

Leopolds Harijs Oskars  1901 – 1942

–  laulība ar Mildu Liepkalni(1903), agri mirusi (dēls Ilgvars 1931, devies bēgļu gaitās kopā ar Eduarda ģimeni),

–  laulība ar Glafiru  Romans(1914) (dēls Jānis 1938).

Ļoti interesantas personības par kurām ziņas atrodamas dažādos avotos, tomēr vairāk gribu pakavēties pie dzimtas sievietēm – mātes un abām māsām, jo par viņām informācija periodikā trūcīgāka.

Vecākā māsa Minna Leontīne Blau (Viola)

Skolotāja – mācījusies Rīgas Latviešu Labdarības biedrības meiteņu skolā, strādājusi par skolotāju Āraišos 1898. gadā., vēlāk atvērusi elementārskolu Rīgā, Stabu ielā.

Dzejniece – pseidonīms Viola, pirmie dzejoļi iespiesti 1897. gadā E. Treimaņa-Zvārguļa antoloģijā “Dzejas pūrs”, turpmākajos 10 gados  viņas dzejoļi parādījušies periodiskajos izdevumos. 1934.g. iznācis viņas dzejoļu krājums “Sāpju varā”.

Aktrise – mācījusies Šterna  dramatiskajos kursos Berlīnē, skatuves mākslinieces gaitas uzsākusi Berlīnē, no 1909 – 1913. gadam aktrise Hamburgas drāmas teātrī, viesodamās Rīgā 1907. un 1909. gadā atveidojusi Hauptmaņa, Zudermaņa, Šillera varones. Latvijas brīvvalsts sākumā J. Rainis, būdams Nacionālā teātra direktors, aicinājis Violu darboties teātrī Latvijā.

Viņas dzejoļi apmēram 10 gadu laikā (1897-1907) parādījušies periodiskajos izdevumos – Mājas Viesis Mēnešrakstos, Jaunā Raža, Burtnieks u.c.

Viola ir viena no pirmajām latviešu aktrisēm , kas darbojusies uz Berlīnes un Hamburgas teātru skatuvēm.

Sākoties pirmajam Pasaules karam Leontīne atgriežas tēva mājās. 1919. gada sākumā, Vidzemi pārņemot lieliniekiem, pienāk brīdis, kad dzimtai jāiestājas par savu zemi, sētu un Latviju.  Leģendārajā cīņas epizodē Taurupes “Purgaiļos” 1919. gada 16. februārī, kad aplenktajās mājās brāļi uzsāk cīņu ar boļševiku pārspēku, aktīvu dalību ņem arī dzimtas sievietes. Izturot kaujas kristības bez zaudējumiem, Blauu dzimta nakts aizsegā pamet dzimtās mājas. Brāļi iestājas Latvijas armijā, bet Leontīne kopā ar jaunāko māsu (tai laikā jau atraitni) un māti kļūst par ievainoto kopējām Valkas Sarkanā Krusta slimnīcā.

Viņa mirusi pēc nelaimes gadījuma 1944. gada 13. janvārī Ērgļu slimnīcā.

Jaunākā māsa Edīte Terēze Zelma Blau (Telma)

1895. gada 8. maijā (pēc vecā stila) Taurupes “Purgaiļos” dzimusi Edīte Tereze Zelma. Vecāki: gruntnieks Jānis Blau un sieva Ede dzimusi Rauda. Kūmās: Edīte Šarlote fon Tranzē, vietējais mācītājs Roberts Šrēders u.c.

Apzināti vai neapzināti, taču meitenes vārds laika gaitā mainījies. Brāļu Eduarda un Roberta karaklausības lietās redzams, ka viņa tiek minēta kā Telma.

Brāļa Eduarda Aleksandra karaklausības lieta, jauniesauktie 1908. gads (tēvs  šai laikā jau miris, Eduardam  dienests atlikts, jo mācās Rīgas Aleksandra ģimnāzijas 8. klasē, māsai Mirdzai šeit nepareizs dzimšanas gads, jo mirusi 5 1/2 mēn. vecumā 1899. g. 6. IX, jaunākā māsa Edīte Telma).

Telma(Edīte Terēze Zelma) līdzīgi kā vecākā māsa bijusi skolotāja ar literārajām dotībām. Viņas dzīves gājums ļoti īss – Ziemassvētku kaujās 1916. gadā zaudējusi savu pirmo vīru (8. Valmieras strēlnieku pulka virsnieku Eduardu Krumuldu), 1919. gadā rūpējusies par ievainotajiem brīvības cīnītājiem Sarkanā Krusta  slimnīcā Valkā, Latvijas brīvvalsts laikā atgriezusies skolotājas darbā Naukšēnu pagasta Tēcēnu pamatskolā, mirusi 29 gadu vecumā. Naukšēnu vidusskolas direktora Herberta Vēliņa atmiņu pierakstos minēti Tēcēnu pamatskolas skolotāji, to skaitā Telma.

Līdztekus pedagoģiskajam darbam viņa publicējusies dažādos izdevumos, bijusi žurnāla “Nedēļa” līdzstrādniece. Telmas literārais veikums skatāms tā laika periodikā.

Māte Ede Blau

Viņas dzīve ir stāsts par šo kuplo, varonīgo dzimtu un vienlaikus par visas tautas likteņgaitu. Pušelnieka meitas, gruntnieka sievas  Edes garajā mūžā visa bijis pārpārēm – gan darba savā zemnieku sētā, gan rūpju un prieka par bērnu panākumiem, gan zaudējuma sāpju, pusmūžā apglabājot vīru, viņa pārdzīvojusi visus savus bērnus. Lauku saimniecības uzturēšana un bērnu skološana pēc vīra nāves, tad kaujas kristības Brīvības cīņu laikā, īss mierīgas dzīves periods neatkarīgajā valstī, kam sekojis Baigais gads ar dēlu apcietinājumu un bēgļu gaitas svešumā – tāds veidojies Edes mūža ritums. Vecāku atbalsts bērnu daudzveidīgajām interesēm iezīmējis viņu tālākos dzīves ceļus. No zemnieku sētas nākuši, ar tā laika trūcīgajām materiālajām iespējām, bērni izveidojušies par dažādu nozaru pārstāvjiem.

Par skološanās sākumu vecākais dēls Jānis stāsta Talavijas 25 gadu jubilejas albumā:

Jāņa stāstā pārsteidz 19. gs. beigās draudzes skolā iegūto valodu pamatzināšanu apjoms(krievu, vācu, franču) un vēl papildus nodarbības latīņu valodā.

Eduards bijis pirmais latvietis, kas beidzis kursu Maskavā Lazareva Austrumu Valodu institutā.

Vēlākos gados studējis LU.

Baigajā gadā okupācijas režīms īsā laikā represē  daudzus valsts, sabiedriskos darbiniekus un šajās dzirnās  ātri nonāk Edes dēli. Patiesība par Jāņa, Eduarda , Leopolda Blauu likteni vēl ilgi palika nezināma.

1941. gadā Ede kopā ar vecāko meitu Leontīni dzimtajās mājās “Purgaiļos”, cerot sagaidīt apcietinātos dēlus.

Pēc kara no visiem Edes bērniem dzīvs tikai dēls Alfrēds. Viņš kopā ar māti devies bēgļu gaitās. Edei tolaik jau krietni pāri astoņdesmit. Abu reģistrācijas ieraksti redzami Arolsenas arhīva registros Vācijā. Šis arhīvs glabā plašu kolekciju par pārvietoto personu, ieslodzīto reģistriem un citiem, kas pazaudējās Otrā pasaules kara jukās un elektroniski ir pieejams visiem interesentiem.

Alfrēds miris 1950. gada martā Vācijā, apglabāts Lībekā Forverkas kapsētā.

Edes sirds rimusi  Vācijā pusotru gadu pēc dēla Alfrēda aiziešanas, tālumā no Latvijas un savām mājām.